Karpmana attiecību trijstūris

1968.gadā pasaulslavenā psihiatra Ērika Bernes skolnieks Stefans Karpmans aprakstīja cilvēku lomas psiholoģiskajās spēlēs — Drāmas trijstūri, kas pazīstams arī kā Karpmana trijstūris. Ja kāds tīši vai netīši iesaistās šajā trijstūrī, tad, neatkarīgi no lomas, tiek ierauts spēlē, kurā uzvarētāju nav. Dažkārt šie trijstūri savienojas pa vairākiem, veidojot neatšķetināmas drāmas, kas laimīgus spēj darīt vien «ziepju operu» seriālu scenāristus.

Karpmana trijstūrī ir trīs lomas: 

Varmāka  (kārtības traucētājs, vajātājs, nelietis). Varmāka kaut ko nodara upurim: vai ar vārdiem, vai darbiem, vai skatienu, vai nedarīšanu, vai kādu robežu pārkāpšanu. Dažkārt tā ir varmākas emocionāla izlādēšanās, kad pacietības mērs jau pilns, bet bieži vien varmāka pats nenojauš, ka nodarījis otram pāri.

Upuris (nabadziņš, nesaprastais, moceklis, cietējs). Upuris atšķiras no varmākas ar to, ka viņš identiskās situācijās cieš un ieņem pasīvu lomu — tādu, kas ļauj steigties palīgā kādam glābējam. Upuris necenšas risināt konfliktu ar savu pāridarītāju pa tiešo, jo viņa mērķis ir savākt pēc iespējas vairāk pāridarījuma sajūtu. Cietējam šīs sajūtas dod attaisnojumu pašam kļūt par varmāku vai kaut kādā veidā izmantot citus. Upuris, ja jākontaktē ar varmāku (pāri darītāju), drīzāk smaidīs un izliksies, ka viss ir vislabākajā kārtībā.
Upura lomas izpildītājs patiesībā jau saņem to, ko vēlas — pāridarījumu. Jo nav pats pie pirmās iespējas koriģējis otra cilvēka labos centienus. Pieņemt cietēja lomu ir ļoti izdevīgi manipulatīvos un intrigu attiecību gadījumos. Tā ļauj gūt tuvību un aizstāvību no kāda glābēja. Piemēram, vīrietis dodas uz bāru ar saviem draugiem apspriest un žēloties, cik slikta ir viņa sieviete.
Vienkāršāk panākt žēlošanu no glābēja, nekā pašam risināt savas attiecības! Cietējam viņa loma dod attaisnojumu pašam kļūt par varmāku vai kaut kādā veidā sākt čakarēt citus. Arī ar sabotāžu, kaut kā nedarīšanu.

Glābējs (aizstāvis, labais cilvēks, kārtības ieviesējs, uzklausītājs un atbalstītājs). Glābējs šajā spēlē nav tas pats, kas ugunsdzēsējs vai cits reāls glābējs. Karpmana trijstūris nav spēle divatā, bet gan trijatā. Glābējs glābj cietēju no tā sliktā. Risina divu citu cilvēku attiecības — tā vietā, lai risinātu savas. Glābējs domās pakāpjas uz pjedestāla, sit sev uz pleca un iekšēji slavē — ak, es, tas lielais, labais, stiprais, pārākais, kas visu zina labāk! Svarīgāks par reālu palīdzību ir slepens sīrupains ielāpiņš uz glābēja pašvērtības sajūtas.

Gan upuris, gan glābējs var pārvērsties par varmāku, un tas notiek ļoti ātri un bieži. Visas trīs lomas var mainīties pat pa minūtei, jo visos trīs Karpmana trijstūra dalībniekos sēž iekšā visas šīs lomas. Piemēram, māte (varmāka) rāj bērnu (upuri), kas nav sakārtojis savu istabu. To redz tēvs, kas iebilst mātei, lai pārāk nerājas, tādejādi kļūstot par upura glābēju. Bērns, to redzot, sāk aizstāvēt māti (es jau varu sakārtot, viņai taisnība), kas nu kļuvusi par upuri, bet glābējs-tēvs ieņem varmākas lomu.

Lai cilvēks spētu mainīties un nedzīvotu kādā vienā — upura, glābēja vai uzbrucēja — lomā, nepieciešams sevi paanalizēt un padomāt, kura loma ir raksturīgākā un kādās situācijās tā izpaužas. To noskaidrojot, ir iespējams uzzināt savas vājās vietas, saprast, ar ko es esmu neapmierināts, ko vēlētos mainīt, un attiecīgi arī rīkoties lietas labā, lai izmantošanas situācijā nonāktu retāk.

Attiecībā uz partnerattiecībām, lomas cilvēki iemācās savā ģimenē, tāpēc meitenes nereti pārņem mammas, dēli — tēva uzvedību. Ja ģimenē pašsaprotama ir kārtība, kad viens no vecākiem «glābj» otru, vai arī viens no ģimenes locekļiem ilgstoši atrodas upura lomā, tās savā dzīvē var pārņemt arī bērni.

Visās lomās esošie cilvēki ir maskējušies upuri, katrs domā, ka ir nelaimīgs tikai tādēļ, ka līdzās ir «nepareizie» cilvēki un apstākļi, un ka laimīgs būs tad, kad līdzās būs «pareizie» cilvēki un «pareizie» apstākļi. Risinājums ir viens — jākāpj laukā no upura un cietēja lomas un jāsaprot, ka dzīves kvalitāte ir atkarīga no tā, ar kādu attieksmi pats izvēlas dzīvot savu dzīvi.

Kā «izkāpt» no trijstūra?
Δ Dažādās situācijās atpazīt lomas un apzināti neiesaistīties nevienā no tām.
Δ Nemeklēt vainīgos, bet vērst uzmanību uz konstruktīviem risinājumiem. Vainīgo atrašana un sodīšana nav risinājums, bet Karpmana trijstūra neauglīgs posms un mūžīgais «vāveres ritenis».
 Δ Neuzklausīt sūdzības par trešo personu — divu cilvēku attiecības ir risināmas tikai starp šiem diviem cilvēkiem.
Δ  Būt pārliecinātam un paust, ka katrs spēj uzņemties atbildību par savu dzīvi un attiecībām.
 Δ Nekrāt aizvainojumu sajūtas, bet bez kavēšanās runāt par pārkāptajām robežām, pašam risināt attiecības un tieši ar to cilvēku, kas tīši vai netīši nodarījis pāri.
Δ  No upura pozīcijas apzināti iziet uz savas dzīves saimnieka pozīciju.

Apkopoja Anda Šteinharde